Latvijas Būvnieku Asociācija Latvijas Būvnieku Asociācija
Rīga, 2014. gada 6. janvārī
LR Ekonomikas ministrijai
Danielam Pavļutam, ekonomikas ministram
Jurijam Spiridonovam, valsts sekretāra vietniekam
Ilzei Ošai, Būvniecības un mājokļu politikas departamenta direktorei
No žurnāla „Latvijas Būvniecība” un būvniecības nozares speciālistiem, atsaucoties uz iespēju iesniegt priekšlikumus EM izstrādātajam Būvniecības likumam pakārtoto normatīvo aktu projektam
Savā pastāvēšanas laikā profesionālais izdevums „Latvijas Būvniecība” ir kļuvis par aktīvu informācijas apmaiņas platformu būvniecības praktiķiem, piedāvājot žurnāla slejās un publikācijās paust viedokli būvniecības un saistīto nozaru speciālistiem. Mēs cienām praktiķus, kas ikdienā atrodas būvniecības procesa epicentrā – būvlaukumā –, un cienām viņu viedokli, ko veido ilgstošā praksē balstīts redzējums par iespējām uzlabot būvniecības procesa norisi. Lūdzam Ekonomikas ministrijas speciālistus iedziļināties pievienotajā atklātajā būvnozares profesionāļu parakstītajā vēstulē, kurā analizētas būtiskas nozares problēmas un vienlaikus piedāvāti lietderīgi risinājumi problēmu novēršanai.
Atklāta būvniecības profesionāļu vēstule Ekonomikas ministrijai
Kad beidzot vairāk tiks ņemts vērā praktiķu viedoklis?
Traģiskie notikumi Zolitūdē visiem uzdevuši jautājumu: kā būvniecības nozarei turpmāk dzīvot? Uzskatām, ka pienācis pēdējais laiks skaļi paust viedokli tiešajiem būvlaukuma darbības organizētājiem – būvdarbu vadītājiem un projektu vadītājiem. Plašsaziņas mediji par būvniecības nozares sakārtošanu aicinājuši izteikties visdažādāko speciālistu loku, un tie ir gan cienījama vecuma augstskolu pasniedzēji, gan sabiedrisku organizāciju darboņi, kas nav būvlaukumā strādājuši, gadījies lasīt arī kāda arhitekta vai būvstrādnieka viedokli, bet ārpus profesionālajiem nozares medijiem strādājošie žurnālisti nav uzrunājuši nevienu no būvdarbu vadītājiem, nevienu no projektu vadītājiem, kuri katru dienu reāli vada procesus būvlaukumā un kuriem nākas domāt, ko darīt ar vājiem projektiem, kādi ir vairākumā gadījumu; kā tikt galā ar nepieredzējušu būvuzraugu untumiem, jo zinoši un konstruktīvi būvuzraugi diemžēl ir retums; kā, laipojot starp iespējamu un neiespējamu apstākļu kopumu, kuru autori nav būvdarbu un projektu vadītāji, uzbūvēt atbilstošas kvalitātes drošu būvi. Esošās situācijas aprakstam žurnālā „Latvijas Būvniecība” 2013/6 publicēta kāda būvdarbu vadītāja vēstule „Par kvalitāti un būvprocesā iesaistīto atbildību” (skat.pielikumā – 8_atklata vestule EM_buvdarbu vad.viedoklis_11.lpp.).
Arī Ekonomikas ministrijas izsludinātā sabiedrisko būvju drošības pārbaude ir kārtējā akcija tautas nomierināšanai, jo dokumenti lielā steigā tiek parakstīti, piemēram, automašīnās, autoruzraugam neapmeklējot būvlaukumu.
Mūsu priekšlikums ir būvniecības procesu sakārtot atbilstoši likumu normām un ar atbildīgu un ieinteresētu ierēdņu palīdzību, kuri vairāk ieklausītos praktiķu viedoklī. Viens no svarīgākajiem uzdevumiem ir panākt, lai būvprocesā iesaistītās puses (pasūtītājs, projektētājs, būvnieks un būvuzraugs) darbotos kā komanda vienota mērķa sasniegšanai – objekta kvalitatīvai realizācijai. Diemžēl nereti situācija liecina, ka
būvprocesa laikā būvnieks un būvuzraugs darbojas kā nepamatoti ambiciozi pretinieki, sacenšoties, kurš pasūtītājam ieskaidros savu taisnību, turklāt nekompetentu būvuzraugu balss un ambīcijas bieži vien ir agresīvas un pēc būtības nav vērstas sabiedrības labuma virzienā. Pašreizējā situācijā būvniekiem bieži tiek piedāvāts būvēt saskaņā ar izteikti vājiem projektiem un nav izstrādāts neviens likumu normu mehānisms, kā projektētāju, kas saņēmis atalgojumu par darbu un jau ķēries pie nākamo pasūtījumu izpildes, piespiest izlabot kļūdas vai sadarboties ar būvnieku, papildinot vai detalizējot vāji izstrādāto projektu.
Kādas zāles saredz praktiķi būvprocesa kvalitātes uzlabošanai?
A. Būvprojektu profesionāla, objektīva un neatkarīga ekspertīze pirms būvniecības konkursa izsludināšanas, kuras uzdevums būtu konstatēt, vai projekts patiešām ir reāli izpildāms, vai tajā nav rupju kļūdu, vai tajā nav iekļauti nepamatoti būvmateriālu izmantošanas apjomi, vai izvēlēti korekti un optimāli risinājumi. Arī pasūtītājs ar objektīvu ekspertīzi spētu precīzāk plānot objekta realizācijas budžetu un justos pārliecinātāks par tā kvalitāti. Citādi reālajā praksē nākas piedzīvot kuriozas situācijas, piemēram, būvei projektā nav iezīmēts ūdensvads, jaunbūvējamais ceļš ved caur šķūni utt. Šobrīd spēkā esošā būvprojektu ekspertīze nav objektīva, jo tā iekļauta projekta izstrādes līgumā, un tas nozīmē – projekta autoram ir tiesības brīvi izvēlēties ekspertīzes veicēju pa draugam.
Uzskatām arī, ka jāizstrādā vienoti noteikumi būvprojektu ekspertīzei – tā kā līdz šim tādu nav bijis, ir brīva interpretācija jēdzienam „būvprojekta ekspertīze”.
B. Autoruzraudzībai piešķirt lielākas pilnvaras un ATBILDĪBU. Pašreizējā situācijā autoruzraugi mēdz ignorēt būvlaukuma apmeklēšanas nepieciešamību un arī bieži atsaka būvnieku lūgumiem izlabot acīmredzamas un rupjas kļūdas projektā: sak, piedod, tagad man nav laika, pagaidi nedēļas trīs… Ko šāda situācija nozīmē būvniekam? Zaudētus laika un finansiālos resursus, jo kļūdu labojumam par saviem līdzekļiem nākas algot kādu citu projektētāju. Mūsu priekšlikums projektētājam atalgojumu sadalīt un izmaksāt secīgi saskaņā ar būvprocesa posmu veiksmīgu noslēgumu. Saprotam, ka šāda kārtība varētu izraisīt kolēģu projektētāju sašutumu, bet kāda gan varētu būt cita motivācija adekvātai un konstruktīvai sadarbībai starp būvnieku un projektētāju objekta realizācijas gaitā? Autoruzraugam nepieciešamības gadījumā vajadzētu būt pieejamam būvniekam, autoruzraugam obligātā kārtā būtu jānosaka objekta apmeklējums, kā arī gadījumos, kad būvē notiek darbs pie specifiskām sadaļām, kas skar drošību, piemēram, būvkonstrukciju mezgliem, objekts būtu jāapmeklē tieši šīs sadaļas projektētājam. Mēs ierosinām likumā vai normatīvajos aktos paredzēt un definēt autoruzrauga ATBILDĪBU. Autoruzraugam būtu jāuzņemas REĀLA finansiāla atbildība par projektu. Saskaņā ar esošo un arī topošo likumu normām par projektēšanas kļūdām paredzēts maksāt tikai būvniekam. Projektā nepieciešami precīzi izstrādāti mezgli un detalizācija, kas arī precīzi atspoguļojas darbu tāmē (lielāka autora atbildība). Jābūt projekta galvenajam inženierim, kas atbild par būvprojekta sadaļu savstarpējo atbilstību (tagad visu mēģina saprast arhitekts). Ja tas viss darbotos pēc jēgas un profesionāli, samazinātos būvuzraudzības nozīme, un tēriņus būtu iespējams novirzīt autoruzraudzībai – uzraudzībai ar lielāku atbildību.
C. Vēl vajadzētu izpētīt pēc būtības, cik lielā mērā nepieciešams tāds būvniecības dalībnieks kā bieži vien sastopamais nekompetentais būvuzraugs pašreizējā izpildījumā. Būvuzraugam vajadzētu būt pasūtītāja padomdevējam un uzticības personai, bet kā gan šo amatu var veikt tikko augstskolu pabeidzis jaunais speciālists ar īsu vai pat nekādu pieredzi būvlaukumā? Praktiķi atzīst, ka būvuzrauga padoms ir zelta vērtē, ja speciālistam pirms tam bijusi reāla pieredze būvlaukumā vismaz 10 gadu garumā, turklāt atbilstošas specifikas objektos. Pretējā gadījumā pasūtītājs būvuzraudzībā nespēj iegūt pamatotu objekta kvalitātes un drošības garantu. Daiļrunīgs piemērs: kādas Pierīgas pašvaldības teritorijā notiek tilta būvniecība pār Gaujas upi un vienas no valsts lielākajām inženierkompānijām būvuzraudze atklāti atzīst: „Es no tiltiem neko nesaprotu, tāpēc būvējiet pēc projekta.” Bet projekts – ai, cik vājš! Ko šādā situācijā darīt būvniekam ar pārdesmit gadu pieredzi? Pakļauties neprofesionālās būvuzraudzes darbības imitācijai vai tomēr tērēt laiku un mēģināt „kompetentajai” būvuzraudzei paskaidrot projekta kļūdu labojuma nepieciešamību? Jāpiebilst, ka likumu normas šādā situācijā AIZSTĀV VĀJO PROJEKTU, un tas ir absurds.
Vēl viens daiļrunīgs piemērs. Katlumājas būvi kādā Latvijas provinces pilsētā veic kompānija ar pārdesmit gadu pieredzi un specializāciju atbilstoši jomai, bet par būvuzraugu darbojas nesen augstskolu beidzis jauneklis, kurš jau paspējis saņemt divus dažādus sertifikātus, ko pats uzskata par kompetences garantiem. Nekādus būvdarbus jaunais speciālists pats iepriekš gan nav vadījis, nevienu katlumāju arī nav uzbūvējis, toties ir pilns apņēmības un ar absurdām, realitātei neatbilstošām prasībām līdz izmisumam noved divreiz gados par sevi vecāku un vismaz trīs reizes pieredzējušāku būvdarbu vadītāju, kurš savā darba mūžā paspējis uzbūvēt ievērojamu skaitu sarežģītu objektu. Šobrīd būvuzrauga nepamatoto ambīciju dēļ būvkompānija nevar saņemt no pasūtītāja naudu par padarīto. Kāda jēga pasūtītājam un arī sabiedrībai no šādas minētajos piemēros aprakstītas būvuzraudzības?
Kādu būvniecības kontroli vēlas redzēt praktiķi?
- Tai jābūt reālai un kompetentai, nevis tā, kā tas notiek šobrīd, vairāk balstoties uz birokrātiju un dokumentu rakstīšanu, kā arī vāju projektu burtiskas izpildes pieprasīšanu.
- To varētu realizēt sasniedzams un atbildīgs autoruzraugs, kuru kontrolētu valsts apmaksāts būvinspektors.
- Nepieredzējuši būvuzraugi pasūtītājam nepieciešamības gadījumā varētu sniegt konsultantu pakalpojumus, bet reālie būvniecības procesa kontrolētāji varētu būt tikai tādi speciālisti, kas vismaz 10 gadus paši vadījuši darbus būvlaukumā un ieguvuši pieredzi. Tāda līmeņa būvuzraugi varētu būt padomdevēji visām iesaistītajām pusēm, kā arī drošības garants pasūtītājam.
Cerot uz sapratni un iedziļināšanos,
Agrita Lūse, žurnāla „Latvijas Būvniecība” galvenā redaktore, agrita.luse@gmail.com
Gunita Jansone, žurnāla „Latvijas Būvniecība” projekta vadītāja, gunita.jansone@inbox.lv